Atgriešanās ir Dao kustība
Par regulāru praksi, klātbūtni un to, ko reizēm ķermenis zina pirms mums
Ir ceļojumi, no kuriem atgriežamies ar iespaidiem un atmiņām. Un ir tādi, pēc kuriem atgriežamies savā ierastajā dzīvē un atklājam — viss ir pazīstams, bet kaut kas tajā vairs nav gluži tāpat.
Šovasar man bija daudz ceļu.
Studijas Malaizijā, tempļi, prakse. Pēc tam Austrijas kalnu pārgājieni, augstums, akmeņi zem kājām, vējš, kalnu negaisi un varavīksnes, arī mierpilns klusums zvaigžņotās un pilnmēness naktīs.
Tagad esmu atgriezusies savā studijā un pamazām atsākusi ierasto nodarbību ritmu.
Tā pati telpa. Pazīstamas kustības. Cilvēki, ar kuriem esmu strādājusi jau ilgi.
Arī es pati neesmu kļuvusi par kādu citu.
Un tomēr kaut kas ir mainījies.
Ir parādījies ļoti izteikts vieglums. Vienlaikus — neparasti dziļš sazemējums. Reizēm, vadot nodarbību, esmu pilnībā klātesoša visam, kas notiek, un tajā pašā laikā it kā spēju to visu mierīgi vērot arī no malas.
Ne atrauti.
Drīzāk — bez nepieciešamības visu laiku iejaukties.
Un šī sajūta man likusi no jauna atgriezties pie viena ļoti īsa Laodzi teikuma.
Atgriešanās
Laodzi raksta:
“反者道之動。”
Fǎn zhě Dào zhī dòng.
“Atgriešanās ir Dao kustība.”
— Dao De Dzjin, 40. nodaļa
Šobrīd mani šajā teikumā īpaši interesē rakstzīme 反 fǎn.
Tā ietver atgriešanos, vēršanos atpakaļ, pārplūšanas un savstarpēju iekļaušanos kā savas dāžadas nozīmes.
Tas šķiet gandrīz pretēji tam, kā esam pieraduši domāt par attīstību.
Mēs vēlamies iet uz priekšu.
Uzzināt vairāk. Iemācīties nākamo kustību. Apgūt sarežģītāku formu. Sasniegt nākamo līmeni. Atrast vēl kādu metodi, skolotāju vai zināšanu sistēmu.
Taču Dao kustību Laodzi apraksta ar 反.
Atpakaļ.
Nevis atpakaļ kā regresu, bet kā atgriešanos pie sākotnējā.
Vēlāko gadsimtu komentētāji šo domu skaidroja ar dabas ritmu: rudens un ziema savāc un noglabā, lai no šī šķietamās atkāpšanās procesa atkal varētu rasties pavasara un vasaras kustība.
Atgriešanās šeit nav kustības pārtraukums.
Tā pati ir kustības daļa.
Un arvien vairāk domāju, ka arī praksē notiek kaut kas ļoti līdzīgs.
Atgriezties pie tā paša
Ilgstoša Taidzi prakse lielā mērā sastāv no atgriešanās.
Pie tās pašas stājas.
Pie tās pašas kustības.
Pie pēdām, kas saskaras ar pamatu.
Pie ķermeņa centra.
Pie atslābuma.
Pie uzmanības.
Mēs varam vienu kustību būt izpildījuši simtiem vai tūkstošiem reižu un tomēr nākamajā reizē atgriezties pie tās vēlreiz.
Ne tāpēc, ka neesam to iemācījušies.
Bet tāpēc, ka zināmais ar laiku var atvērties arvien dziļāk.
Un šovasar es ļoti skaidri sapratu vēl kaut ko.
Ir svarīgi vienkārši praktizēt.
Diendienā.
Ne vienmēr perfekti. Ne katru reizi ļoti dziļi. Ne obligāti izpildot sarežģītāko formu vai cenšoties sasniegt kādu īpašu stāvokli.
Vienkārši — show up.
Atnākt.
Praktizēt.
Un vērot.
Jo ilgtermiņā šāda prakse pamazām veido tādu pieredzi, ko vienā nodarbības reizē iegūt ir ļoti grūti.
Es to sauktu par atslābinātu uzmanīgumu.
Ķermenis kļūst mierīgāks, bet ne pasīvs.
Uzmanība — modra, bet ne saspringta.
Mēs arvien mazāk cenšamies ar gribu radīt “pareizo” sajūtu un arvien vairāk spējam būt klātesoši tam, kas jau notiek.
Un pēc laika šī kvalitāte vairs nepieder tikai Taidzi nodarbībai.
Tā sāk parādīties gan iksdienas kustībās, gan darbā, sarunās, dabā, un arī mūsu izvēlēs.
Arī situācijās, kurās mēs iepriekš pat nezinām, ka mums tā būs vajadzīga.
Tas sākas daudz vienkāršāk
Tas viss var izklausīties tālu no cilvēka, kurš Taidzi tikai sāk.
Taču patiesībā šis ceļš sākas ļoti vienkārši.
Ar pirmo reizi, kad apstājamies un sajūtam pēdas uz zemes.
Ar mēģinājumu izdarīt kustību bez lieka sasprindzinājuma.
Ar brīdi, kad uzmanība uz dažām sekundēm vairs neskrien pa priekšu ķermenim.
Ar spēju kustībā nevis steigties uz rezultātu, bet pamanīt, kas notiek tagad.
Sākumā tie ir ļoti mazi mirkļi.
Dažreiz pat tik mazi, ka šķiet — nekas īpašs nav noticis.
Taču tieši no tiem pamazām veidojas prakse.
Un varbūt tāpēc sākumā nav tik būtiski, cik sarežģītas kustības, cik daudz tehnikas apgūstam, vai arī - cik perfekti tās izpildām.
Daudz svarīgāk ir atgriezties.
Atkal un atkal.
Kad ķermenis zina
Malaizijā man bija pieredze, kas lika uz savu līdzšinējo praksi paskatīties citādi.
Es daudz ko meklēju apzināti. Mācījos. Vēroju ainavu un tempļus. Klausījos skaidrojumus par vietas enerģētisko struktūru un īpašiem punktiem ainavā.
Tomēr vienā brīdī notika kaut kas, kam nebiju īsti sagatavojusies.
Es vēl nezināju, ko esmu atradusi.
Bet mans ķermenis reaģēja.
Mans ķermenis mani aizveda.
Mainījās kustības sajūta. Mainījās telpas uztvere. Klātbūtne kļuva ļoti dabiska un vienlaikus neparasti intensīva.
Vēlāk šo vietu varēja saprast tieši tajā zināšanu sistēmā, kuru tobrīd studēju — zinātni par harmoniju telpā un laikā Fen Šui (feng Shui), tās saikni par īpašiem koncentrētiem enerģijas punktiem ainavā, ko varētu saukt par meridiānu robežpunktiem.
Taču man svarīgākais nebija nosaukums.
Svarīgākais bija jautājums:
Kā ķermenis varēja atpazīt to, ko prāts vēl nezināja?
Un tikai vēlāk sāku saprast, ka varbūt šim brīdim es nemaz nebiju sagatavojusies tajā dienā.
Varbūt tam biju gatavojusies daudzu gadu garumā.
Prakse pirms pieredzes
Mēs reizēm domājam, ka, nonākot īpašā vietā, mums tur būs jāizdara kaut kas īpašs.
Jāprot pareizā metode.
Jāizpilda pareizā kustība.
Jāsajūt enerģija.
Jākoncentrējas.
Bet jo vairāk cenšamies kaut ko piedzīvot, jo vieglāk kļūstam saspringti.
Un saspringta uzmanība ir pavisam cita kvalitāte nekā klātbūtne.
Tagad es domāju, ka ikdienas prakses lielā vērtība ir tieši pretēja.
Tā pamazām māca atlaist, nezaudējot uzmanību.
Atbrīvot nevajadzīgo sasprindzinājumu, nezaudējot struktūru.
Būt ļoti klātesošam, nemēģinot satvert notiekošo.
Un tad šī spēja ir kopā ar mums arī tur, kur iepriekš nezinām, ka tā būs nepieciešama.
Arī nokļūstot ļoti spēcīgā vietā.
Ja ķermenis jau pazīst atslābinātu, sazemētu klātbūtni, nav nepieciešams saspringti mēģināt kaut ko sajust vai “uzņemt”.
Prakse var notikt dabiski.
Un varbūt tieši tad mēs spējam būt pietiekami atvērti arī lielākai pieredzei — tai ļaut sevi ietekmēt, pārveidot un kļūt par daļu no mums.
Man šķiet, ka bez ilgstošas regulāras prakses tas būtu ļoti grūti.
Varbūt pat neiespējami.
Tieši to es šovasar sapratu citādi nekā agrāk.
Zināt ar ķermeni
Zināšanām ir nozīme: mēs lasām tekstus. Klausāmies skolotājus. Mācāmies principus. Cenšamies saprast, ko cilvēki pirms mums ir atklājuši un saglabājuši.
Tas viss veido tiltu.
Bet zināt par atslābumu vēl nenozīmē būt atslābinātam.
Zināt par sazemējumu vēl nenozīmē būt sazemētam.
Zināt par klātbūtni vēl nenozīmē būt klātesošam.
Kādā brīdī zināšanām ir jānokļūst ķermenī.
Un tas notiek ļoti vienkāršā, reizēm pat garlaicīgā veidā — atkārtojot.
Atkal.
Un atkal.
Un atkal.
Varbūt tieši šeit atkal parādās Laodzi termins - ķīnzīme 反.
Mēs neatgriežamies pie sākuma tāpēc, ka nebūtu spējuši tikt tālāk.
Mēs atgriežamies tāpēc, ka sākums pats ir neizsmeļams.
Ar laiku vairs nav tik būtiski, cik ārēji iespaidīga ir prakse, cik sarežģīta ir forma vai kurai skolai tā pieder.
Svarīgāks kļūst jautājums:
Ko šī prakse diendienā dara ar mūsu spēju būt klātesošiem?
Vai kļūstam mierīgāki?
Vai spējam vairāk pamanīt?
Vai ķermenis kļūst brīvāks?
Vai spējam būt atvērti, nezaudējot savu centru?
Un varbūt, ilgstoši padziļinot jau zināmo, pienāk brīži, kad zināšana vairs nav tikai tas, ko paši cenšamies iegūt.
Mēs kļūstam pietiekami klusi, lai kaut ko varētu arī saņemt.
Kalni
Pēc Malaizijas devos uz Austrijas kalniem.
Tur nekas nebija jāatkārto.
Es arī nemeklēju vēl vienu tādu pašu pieredzi.
Bija kalni.
Ilgstoša iešana. Kāpšana. Akmeņi zem kājām. Elpa. Nogurums. Augstums. Plašums.
Un kaut kas sāka nosēsties.
Ja Malaizijā bija notikusi ļoti spēcīga atvēršanās, tad Austrijā es sajutu sazemēšanos.
To, kas bija atvēries, vairs nevajadzēja visu laiku mēģināt saprast.
Tas pamazām kļuva ķermenisks.
Man grūti tam atrast precīzāku vārdu, bet sajūta bija tāda, it kā ķermenī veidotos jauns kodols.
Ļoti stabils.
Dziļi sazemēts.
Un vienlaikus pārsteidzoši viegls.
Tieši šī kombinācija mani pārsteidza visvairāk.
Jo sazemējumu viegli sajaukt ar smagumu.
Bet šeit bija otrādi — jo dziļāka kļuva stabilitāte, jo vairāk parādījās vieglums.
Nebija nepieciešams neko turēt.
Atgriezties pie saknes
Laodzi raksta:
“萬物並作，吾以觀復。”
Wànwù bìng zuò, wú yǐ guān fù.
“Visas lietas ceļas un darbojas; es vēroju to atgriešanos.”
“夫物芸芸，各復歸其根。”
Fū wù yúnyún, gè fù guī qí gēn.
“Neskaitāmās lietas plaukst, un katra atgriežas pie savas saknes.”
“歸根曰靜。”
Guī gēn yuē jìng.
“Atgriešanos pie saknes sauc par klusumu.”
— Dao De Dzjin, 16. nodaļa
Man ļoti patīk, ka Laodzi šeit nerunā par saknes atrašanu.
Viņš runā par atgriešanos.
Tas liek man arī uz savu sajūtu par “jauno kodolu” paskatīties citādi.
Varbūt tas nemaz nav kaut kas jauns.
Varbūt ilgstoša prakse, šīs vasaras pieredze un kalni tikai ļāvuši nonākt tuvāk tam, kas vienmēr bijis daudz dziļāk.
Es nezinu.
Un šobrīd man nav nepieciešams to līdz galam izskaidrot.
Atkal studijā
Tagad esmu atgriezusies.
Atkal vadu nodarbības.
Atkal atkārtojam kustības, kuras esmu darījusi neskaitāmas reizes.
Un tieši šeit pamanu, ka kaut kas no vasaras pieredzes ir palicis.
Reizēm nodarbības laikā esmu pilnībā klātesoša — redzu cilvēkus, kustību, telpu, detaļas, kurām nepieciešama uzmanība — un vienlaikus ir sajūta, ka visu notiekošo mierīgi vēroju arī no malas.
Ir vieglums.
Un zem tā ir stabilitāte.
Es nezinu, vai šī sajūta saglabāsies tieši šādā formā.
Un negribu mēģināt to noturēt.
Arī pieķeršanās īpašai pieredzei var kļūt par vēl vienu sasprindzinājumu.
Daudz svarīgāk šķiet atkal izdarīt kaut ko ļoti vienkāršu.
Atnākt uz praksi.
Nostāties.
Sākt kustību.
Un vērot.
Prakse atgriežas kopā ar mums
Pirms kāda laika uzrakstīju eseju “Prakse ceļo kopā ar mums.”
Toreiz vēl biju ceļā.
Tagad tai gribas pievienot turpinājumu.
Sākumā mēs nesam praksi sev līdzi.
Atvēlam tai laiku. Atkārtojam kustības. Atgriežamies pie tām dienu pēc dienas un gadu pēc gada.
Taču varbūt kādā brīdī notiek kaut kas ļoti kluss.
Prakse sāk nest mūs.
Arī tad, kad nezinām, kurp ejam.
Arī tad, kad prāts vēl nezina, ko meklēt.
Tā atgriež pie ķermeņa. Pie zemes. Pie uzmanības. Pie klusuma.
Un reizēm, ja esam pietiekami klātesoši, ļauj sastapt arī kaut ko tādu, ko iepriekš neesam spējuši ne paredzēt, ne nosaukt.
Tad izaugsme vairs ne vienmēr nozīmē doties arvien tālāk.
Reizēm tā nozīmē vēlreiz atgriezties pie tās pašas kustības.
Un ieraudzīt, ka tā vairs nav tā pati.
Varbūt arī mēs neesam kļuvuši par kādu citu.
Esam tikai mazliet vairāk atgriezušies.
Laodzi raksta:
“反者道之動。”
Fǎn zhě Dào zhī dòng.
“Atgriešanās ir Dao kustība.”
— Dao De Dzjin, 40. nodaļa
Ja Taidzi prakse vēl tikai sākas
Ja Taidzi vēl tikai sākat iepazīt, nav nepieciešams vispirms saprast visu, kas aprakstīts šajā esejā.
Prakse sākas daudz vienkāršāk.
Ar pirmo kustību.
Ar pēdām uz zemes.
Ar uzmanību tam, kas notiek ķermenī.
Un ar atgriešanos pie prakses vēl vienu reizi.
Turpināt lasīt
Ja šī eseja Tevi uzrunāja, turpini iepazīt Taidzi praksi arī citos rakstos:
Taidzi klātbūtnes stratēģija — uzmanība kā dzīves kvalitātes pamats
Kā notiek Taidzi nodarbība — ko dara prakses laikā?
Kāpēc Taidzi prakse prasa regularitāti?
Skatīt visus rakstus par Taidzi
Pirmais solis ir vienkārši sākt
Ja vēlies iepazīt Taidzi praksi drošā un strukturētā veidā, labs sākums ir ievadseminārs, kur vienas dienas laikā vari iepazīt pamatprincipus un saprast, kā norit prakse.
Ja dod priekšroku regulārām nodarbībām, vari izvēlēties arī ievadkursu, kur kustības un principi tiek apgūti pakāpeniski vairāku nodarbību laikā.
Savukārt, ja vēlies saprast, kā pēc pirmajiem soļiem veidojas tālākais mācību ceļš, raksts “No ievada līdz pamatkursam – kā veidojas Taidzi prakses ceļš” drīzumā būs pieejams rakstu sadaļā.
→ Skatīt ievadsemināra praktisko informāciju vai ievadkursu. Ja esi gatavs stabilākai un dziļākai praksei, skaties pamatkursu. Pārējos tekstus atradīsi rakstu arhīvā