Prakse ceļo kopā ar mums
Taidzi prakse dažādās vietās – kas patiesībā paliek nemainīgs?
Mēs bieži domājam, ka prakse pieder kādai vietai.
Studijai.
Parkam.
Kalniem.
Kādai klusai zālei vai ainavai, kur vieglāk apstāties un sadzirdēt sevi.
Sākumā tā, iespējams, arī ir. Noteikta vieta palīdz atstāt ikdienu aiz durvīm, sakārtot uzmanību un pievērsties kustībai.
Taču ar laiku notiek kas cits.
Vairs nav sajūtas, ka dodamies uz praksi.
Prakse sāk doties kopā ar mums.
Kad vieta vairs nav galvenais
Sākumā mēs meklējam piemērotus apstākļus.
Vairāk laika.
Vairāk klusuma.
Plašāku telpu.
Skaistāku ainavu.
Varbūt šķiet, ka īstā prakse var sākties tikai tad, kad ikdienas prasības atkāpsies un beidzot būs atrasta tai piemērota vieta.
Taču gadi māca ko citu.
Ne tikai vieta palīdz praktizēt.
Arī pati prakse maina veidu, kādā mēs ieejam vietā.
Tā pamazām maina mūsu kustību, skatienu un uzmanību. Mēs sākam citādi sajust telpu, pamanīt apkārtni un uztvert mirkli.
Vieta nav kļuvusi citāda.
Citādi tajā atrodamies mēs.
Šovasar prakse mani pavadīja pavisam atšķirīgās vietās.
Vispirms intensīvās metafizikas studijās Malaizijā.
Pēc tam mākslas plenērā Abavas senlejā.
Un drīz tā dosies līdzi arī uz Austrijas Alpiem.
Mainās ainava, klimats un dienas ritms. Mainās cilvēki un valodas. Ierastās telpas paliek tālu prom.
Tomēr rīts var sākties pazīstami.
Ar mierīgu nostāšanos.
Ar elpu.
Ar kustību.
Ne tāpēc, ka tā būtu pienākuma disciplīna, kuru nedrīkst izlaist.
Bet tāpēc, ka ar laiku prakse kļūst par veidu, kā satikt dienu.
Tad kļūst skaidrs: tā nav palikusi studijā.
Tā ir kļuvusi par daļu no cilvēka dzīves.
Telpa, kuru rada prakse
Iepriekš rakstā par Taidzi klātbūtnes stratēģiju rakstīju par uzmanību kā vienu no nozīmīgākajiem mūsu resursiem.
Ikdienā tā viegli izklīst.
To pieprasa ziņas, darbi, sarunas, pienākumi un apkārtējās pasaules nemitīgā kustība.
Prakse māca uzmanību atkal savākt.
Taču ar laiku atklājas vēl kāds slānis.
Klātbūtne nav tikai spēja būt šeit un tagad.
Tā pamazām rada mūsos telpu.
Telpu, kurā jaunās zināšanas var nosēsties dziļāk par prātu.
Telpu, kurā ķermenis spēj tās atpazīt.
Telpu, kurā pieredze var ienākt īstajā laikā.
Ir pieredzes, kuras nevar ieplānot.
Tās nevar panākt ar lielāku piepūli.
Tās nevar atkārtot pēc instrukcijas.
Tās vienkārši pienāk.
Šovasar bija kāds rīts, kad pēc daudzām studiju dienām, kartēm, ainavu vērojumiem un jaunām zināšanām es uz brīdi apstājos.
Nebija ieceres atrast ko īpašu.
Nebija arī vēlmes kaut ko pierādīt vai pārbaudīt.
Vienkārši radās sajūta, ka tieši šeit kādu brīdi jāpaliek.
Dažas kustības.
Dažas mierīgas ieelpas.
Un tad uz īsu brīdi pazuda robeža starp to, kas bija mācīts, un to, kas tika piedzīvots.
Nebija sajūtas, ka būtu atrasts kas jauns.
Drīzāk viss pēkšņi nostājās savā vietā.
Šādus mirkļus nevar radīt ar gribasspēku.
Taču tiem var sagatavoties.
Un, iespējams, tieši to dara regulāra prakse.
Ne jau tāpēc, lai katra diena kļūtu neparasta.
Bet tāpēc, lai brīdī, kad dzīve kaut ko atver, mēs spētu tajā patiesi būt klātesoši.
Pēc tam prakse atgriezās Latvijā.
Nebija vēlmes meklēt to pašu vietu vai atkārtot piedzīvoto.
Tomēr kādā rītā Abavas senlejā atkal atklājās līdzīga klātbūtnes kvalitāte.
Tad kļuva skaidrs, ka svarīgākais nebija palicis tālumā.
Tas bija atceļojis līdzi.
Varbūt tā notiek ar visu, ko patiesi iemācāmies.
Mēs neatvedam mājās vietas.
Mēs atvedam mājās spēju būt.
Vasaras pilnbrieds un tuvojošās pārmaiņas
Senajā Ķīnas divdesmit četru sezonu ritmā vasaras pilnbriedu iezīmē Mazais karstums — 小暑 Xiǎoshǔ — un Lielais karstums — 大暑 Dàshǔ.
Tas ir laiks, kad dabā viss sasniedzis savu maksimālo izplešanos.
Gaismas ir daudz.
Siltums ir nobriedis.
Augu spēks ir kļuvis redzams.
Tomēr tieši šajā pilnbriedā jau nemanāmi sākas nākamās pārmaiņas.
Drīz pienāk Rudens sākums — 立秋 Lìqiū.
Ārēji vasara vēl turpinās.
Taču dabas ritmā pavērsiens jau ir sācies.
Arī prakses pārmaiņas bieži notiek līdzīgi.
Tās nesākas brīdī, kad kļūst redzamas.
Tās ilgi veidojas klusumā.
Vienā un tajā pašā kustībā.
Atgriežoties pie elpas.
Atkal nostājoties.
Atkal sākot.
Laodzi raksta:
“Dao ceļā ik dienu kaut kas tiek atlaists.”
— Dao De Dzjin, 48. nodaļa
Varbūt tieši tāpēc prakse ar gadiem kļūst vienkāršāka.
Mazāk vēlmes sasniegt.
Mazāk steigas.
Mazāk nepieciešamības kontrolēt.
Mazāk lieku kustību.
Un vairāk telpas.
Tieši šajā telpā zināšanas var kļūt par pieredzi.
Kustība — par izpratni.
Uzmanība — par veidu, kādā dzīvojam.
Radi savu dienu rīta agrumā
Pēdējā laikā arvien biežāk sev atgādinu vienu domu:
Radi savu dienu rīta agrumā.
Tas nav aicinājums vienkārši celties agrāk vai paspēt vairāk.
Rīts ir brīdis, kad diena vēl nav piepildīta ar citu cilvēku prasībām.
Telefons vēl nav atvērts.
Sarunas vēl nav sākušās.
Uzmanība vēl nav izdalīta daudzos virzienos.
Tajā brīdī vēl ir iespējams izvēlēties, kādā kvalitātē ienākt dienā.
Dažas mierīgas minūtes neizmaina pasauli.
Taču tās var izmainīt cilvēku, kurš šajā pasaulē ieiet.
Kad prakse pārstāj būt tikai nodarbība
Pēc vasaras studijā sāksies jauna rudens sezona.
Kāds ienāks pirmo reizi.
Kāds atgriezīsies pie jau pazīstamām kustībām.
Studija joprojām būs vieta, kur mācīties, precizēt un praktizēt kopā.
Taču tās dziļākais uzdevums nav paturēt praksi sevī.
Studija palīdz to pamodināt, lai pēc nodarbības cilvēks varētu aiznest praksi līdzi.
Uz mājām.
Uz darbu.
Ceļojumā.
Sarežģītā sarunā.
Noguruma pilnā dienā.
Parastā rītā, kad nekas īpašs nenotiek.
Kādā brīdī kļūst grūti pateikt, kur beidzas nodarbība un sākas dzīve.
Un, iespējams, tieši tad prakse patiesībā sākas.
Neliela rīta prakse
Rīt no rīta, pirms atver telefonu, atrodi piecas mierīgas minūtes.
Nostājies.
Sajūti pēdas uz zemes.
Pamani elpu.
Ļauj skatienam aptvert telpu, kurā atrodies.
Nav nepieciešams izpildīt visu Taidzi formu.
Vari veikt dažas pazīstamas kustības vai vienkārši palikt mierā.
Neko īpašu nemeklē.
Tikai ļauj sev pilnībā ierasties šajā rītā.
Un tad pajautā:
Kādu dienu es šodien vēlos radīt?
Sākumā mēs meklējam vietu praksei.
Ar laiku prakse kļūst par vietu, kurā dzīvojam.
Un reizēm dzīve mums atver mirkli, kurā pēkšņi saprotam — vieta nav kļuvusi citāda.
Esam mainījušies mēs paši.
Varbūt tieši tādēļ prakse vienmēr ceļo kopā ar mums.
Turpināt lasīt
Ja šī eseja Tevi uzrunāja, turpini iepazīt Taidzi praksi arī citos rakstos:
Taidzi klātbūtnes stratēģija — uzmanība kā dzīves kvalitātes pamats
Kā notiek Taidzi nodarbība — ko dara prakses laikā?
Kāpēc Taidzi prakse prasa regularitāti?
Skatīt visus rakstus par Taidzi
Pirmais solis ir vienkārši sākt
Ja vēlies iepazīt Taidzi praksi drošā un strukturētā veidā, labs sākums ir ievadseminārs, kur vienas dienas laikā vari iepazīt pamatprincipus un saprast, kā norit prakse.
Ja dod priekšroku regulārām nodarbībām, vari izvēlēties arī ievadkursu, kur kustības un principi tiek apgūti pakāpeniski vairāku nodarbību laikā.
Savukārt, ja vēlies saprast, kā pēc pirmajiem soļiem veidojas tālākais mācību ceļš, raksts “No ievada līdz pamatkursam – kā veidojas Taidzi prakses ceļš” drīzumā būs pieejams rakstu sadaļā.
→ Skatīt ievadsemināra praktisko informāciju vai ievadkursu. Ja esi gatavs stabilākai un dziļākai praksei, skaties pamatkursu. Pārējos tekstus atradīsi rakstu arhīvā